Par tīrīšanu

Anija Pelūde: – Vai implanti un uz tiem balstītās protēzes ir jātīra?
Mārtiņš Lauskis: – Cilvēki bieži vien iztēlojas: «Tagad salikšu implantus – implants ir mākslīgs, tajā kariess nemetas. Viss, ar to mani pienākumi pret mutes veselību beidzas, man vairs nekas nav jādara…» Bet tā nav! Par mutes veselību jārūpējas arī tad, ja mutē nav neviena sava zoba, ir tikai uz implantiem balstīta sistēma. Tāpat higiēna jānodrošina.
Raivis Sietnieks: – Tai jābūt vēl labākai!
Mārtiņš Lauskis: – Turklāt bieži vien, kad ielikti implanti, tā ir vēl sarežģītāka nekā savu dabīgo zobu tīrīšana.
Raivis Sietnieks: – Jāsaprot viena lieta – kāds izskatās dabīgā zoba diametrs un kāds izskatās implanta diametrs. Tātad tur, kur ir smaganas, viskautkas var paiet apakšā, ap implantu uzkrājas baktērijas, sākumā radot mīksto audu iekaisumu, kas var attīstīties arī tālāk. Tā ir vieta, kur jāuztur ļoti laba higiēna, un no tās arī atkarīgs, cik ilgi implants kalpos.
Sergejs Andrijevskis: - Ja ir viens implants, uz kura balstās viens kronis, tad kopšana īpaši neatšķiras no dabīgā zoba kopšanas. Var izmantot to pašu iecienīto zobu pastu, tās pašas zobu sukas, zobu diegus, papildus var izmantot starpzobu birstītes, divas reizes gadā jāapmeklē zobu higiēnists... Sarežģījumi rodas tad, kad ir konstrukcijas uz vairākiem implantiem. Piemēram, ja trūkst trīs zobu pēc kārtas, parasti pietiek ar diviem implantiem un veido tiltu, kas uz tiem balstās. Bet zem tilta daļas vajag kārtīgi iztīrīt ar speciāliem zobu diegiem, un daži pacienti ar to nevar tikt galā. Šo tēmu mēs parasti pārrunājam konsultācijas laikā.
Viktors Avkštols: - Lasīju pētījumu apskatu, kurā iekļautas daudzas Vācijas zobārstniecības klīnikas, un secinājums bija tāds, ka cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma ieteicams neizgatavot neizņemamas protēzes. Tas gadu cipars mani, teikšu godīgi, šokēja, bet tam ir arī sava loģika: izgatavojot pacientam neizņemamu zobu protēzi, kas fiksējas uz implantiem, jāņem vērā, ka ar katru gadu cilvēka manuālā varēšana, roku veiklība tomēr samazinās, viņam ir grūtāk notīrīt protēzi, un tātad arī mutes higiēna samazinās. Tāpēc, kad runājam ar pacientu par zobu protezēšanas plānu, un viņam ir 60+, vispirms tiek piedāvāta izņemama protēze uz implantiem.
Mārtiņš Lauskis: - Maza piebilde... Šajā gadījumā izņemamās protēzes, kuras balstās uz implantiem, nevajag salīdzināt ar standarta izņemamajām plastmasas protēzēm, kas vairumam asociējas ar tradicionālo skatu, ka pie gultas novietota ūdens glāze ar baltiem plastmasas zobiem gaiši rozīgā pamatnē... Nē, šīs ir pilnīgi citas! Vizuāli it kā tādas pašas, bet funkcionāli pilnīgi citādas - daudz ērtākas un daudz labāk nodrošina košanas funkciju, arī kopšana vieglāka.
Viktors Avkštols: - Zobu implanti, kroņi un protēzes ir jātīra. Bet, ja runājam par cirkonija kroņiem, kam ir pulēts kontakts ar smaganu, zem tiem nav jātīra ar zobu diegu. Šajā gadījumā materiāls ir biosaderīgs un smaganas mēģina pielipt klāt pie pulētā cirkonija kroņa, lai mikrobi netiktu līdz implantam. Savukārt, ja mēs katru dienu vai divreiz dienā zem cirkonija kroņa ejam ar zobu diegu, tādā veidā var ienest papildu aplikumu, ko, protams, mēs negribam. Tas, pirmkārt. Un, otrkārt, mēs to dabīgo slāni, kas grib pieaugt pie kroņa, katru dienu plēšam vaļā. Taču tas attiecas tikai un vienīgi uz cirkonija kroņiem. Ja ir iepriekšējās paaudzes kroņi - metālkeramikas vai cita materiāla, kas nav cirkonijs, tad tīrīšana ar zobu diegu ir nepieciešama. Turklāt katrā zoba spraugā jāliek tīrs diegs - ne tas, kas pabijis iepriekšējā spraugā. Proti, mēs pārtinam diegu uz priekšu un nākamajā zobu spraugā liekam jaunu zobu diega daļu, lai mikrobus no vienas zobu spraugas neienestu citā zobu spraugā.
Arnolds Bite: - Piekrītu, ka ir situācijas, kad izņemamā protēze uz implantiem ir gudrāka izvēle nekā neizņemamās protēzes, kas ir tilti un kroņi. Izņemamās protēzes uz implantiem izmanto brīžos, kad kaula apjoms nav pietiekams, lai droši izveidotu neizņemamu konstrukciju. Tā ir arī laba izvēle, ja ir šaubas par iespējām ilgtermiņā uzturēt ļoti labu higiēnu, kas ir īpaši svarīgi pie neizņemamas protēzes. Jo - pasarg' die's, ja ēdiens ķersies zem tiltiņa un radīs iekaisumu!

Parasti izņemamai protēzei augšžoklī liek četrus implantus, apakšžoklī divus, lai protezēšana būtu stabila, kvalitatīva, ilgmūžīga. Bet šāda konstrukcija prasa vairāk uzmanības ikdienā materiāli ir mīkstāki, šie zobi var dilt, var lūzt. Izņemamās zobu protēzes uz implantiem visbiežāk tiek fiksētas ar speciāliem atačmentiem (fiksatoriem), tās ar skaņu - klikt! - ielec paredzētajā vietā un stabili turas. Taču to sastāvdaļas - gumijas matricas jeb gredzeni- laika gaitā, katru dienu protēzi ņemot ārā un liekot atpakaļ, pamazām zaudē savu elastību un nodilst, protēze sāk turēties vaļīgāk, kustas košļājot. Un, jā, psiholoģiski tā joprojām ir izņemama protēze. Bet ir arī stiprās puses! Tā kā protēzi var izņemt, to ir vieglāk kopt. Izmaksas ir būtiski zemākas nekā neizņemamai protēzei. Augšžoklī, salīdzinot ar totālajām platēm, protēze uz implantiem neaizsedz aukslējas - tātad tiek saglabāta garšas sajūta un komforts.
Anija Pelūde: - Ko dara ar izļurkātajām gumijām?
Arnolds Bite: - Nomaina, vidēji reizi 6-12 mēnešos. Tas ir ātrs un nesāpīgs process: zobārsts vai zobu tehniķis klīnikā dažu minūšu laikā izņem vecās gumijas un vietā ievieto jaunas.
Tajā pašā laikā kaut kāda izņemamās protēzes mikrokustība mutē tomēr notiek, un tāpēc tiem pacientiem, kas ir ļoti prasīgi pret dzīves kvalitāti un ārkārtīgi jutīgi, bieži vien neizņemamā konstrukcija tomēr ir optimālāks variants. Ārstam tas prasa daudz lielāku plānošanu, implantu pozicionēšanu kaulā, viss ir piņķerīgāk. Tajā pašā laikā uz implantiem balstīta neizņemama protēze ļauj cilvēkam justies droši ikvienā dzīves situācijā. Nav jāuztraucas par protēzes izkrišanu, kustēšanos, tā ir fiksēta, cilvēks var brīvi ēst, runāt, smaidīt.
Anija Pelūde: - Bet iekaisuma risks ir pie abu veidu protēzēm, un tā ir nopietna lieta...
Mārtiņš Lauskis: - Ap implantu, ko sedz pietiekams daudzums kaula, un ja to pasargā labas kvalitātes mīkstie audi, smaganas (tās darbojas kā blīvējums vai manšete, kas neļauj ēdiena paliekām un baktērijām iespiesties dziļāk pie kaula), infekcijai nebūtu jābūt. Bet, ja kāda no šiem faktoriem trūkst vai ir kādas blakus saslimšanas, kas veicina infekciju rašanos, ja implants atsedzas un ir vairāk saistīts ar ārpasauli, nekā vajadzētu būt, ja ir slikta higiēna, - jā, uz implanta uzslāņosies baktērijas. Principā tās var veiksmīgi dabūt nost, bet tas ir ārkārtīgi grūts ceļš. Tāpēc jādara viss, ko var izdarīt, lai baktēriju uzslāņošanās uz implanta nerastos.

Mārtiņš Lauskis: – Pacientam var būt savas vēlmes un sava pārliecība, kādu viņš grib redzēt rezultātu, bet, ja dakteris saprot, ka, viņaprāt, nevajadzētu tādus kroņus taisīt, viņš nav spiests obligāti to darīt. Mēs neveicam dzīvību glābjošas operācijas, kur, vienalga kas, bet man kā ārstam tas ir jādara. Zobu protezēšanā, ja ārsts nejūtas labi saskarsmē ar pacienta vēlmēm, viņš var mierīgi teikt: «Nē, šādu ārstēšanu es jums neveikšu. Jo neuzskatu, ka tā to vajadzētu darīt.» Viņš pamato savu viedokli, un viss, šķiramies kā draugi.
Sergejs Andrijevskis: – Man tāda pieredze ir. Dažreiz, kad pacients pieprasa ekstrēmu, nedabisku baltumu un ārsts uzskata, ka tas bojās viņa profesionālo reputāciju, ir vērts pacientam atklāti pateikt: «Piedodiet, bet es jums nevarēšu palīdzēt...»
Arnolds Bite: – Es aktīvi darbojos arī Eiropas Estētiskās zobārstniecības asociācijā (European Academy of Esthetic Dentistry), un man jāteic, ka Eiropā, it īpaši Spānijā, Francijā, implantu kronīšu toņi kļūst arvien tumšāki. Ja mēs skatāmies uz Austrumiem, tur toņi kļūst gaišāki. Vjetnamā ir gaišāki, Austrālijā – gaišāki. Amerikā – tumšāki. TOP aktieriem vai modelēm, kas nosaka trendu jeb modi, zobu tonis kļūst dabīgāks. Viņi atsakās no mākslīgi perfektā Holivudas smaida, virzoties uz maksimālu dabiskumu un individualitāti.
Taču mēs nedrīkstam noniecināt cilvēka sapni: ja viņš grib gaišu toni zobiem, tad tas ir gaišs. Un gaiši toņi arī var izskatīties fantastiski. Piemēram, materiālā tiek iestrādātas mikroskopiskas caurspīdīgas maliņas un pārejas, lai zobs saglabātu dzīvīgumu. Būtiskākais ir gaumīgs, estētisks darbs.
Raivis Sietnieks: – Par gaišo toni runājot, ir viena ļoti forša lieta – tas ārkārtīgi atsvaidzina seju. Redzu savus pacientus ar baltajiem zobiem, ka viņi ir kļuvuši ļoti smaidīgi. Arī paši pacienti saka: «Kā eju garām spogulim, tā paskatos uz sevi un pasmaidu.»

Mārtiņš Lauskis: – Estētika vairāk ir protezēšanas lauciņš, bet, no ķirurģijas aspekta raugoties, nevar aizmirst par rozā estētiku jeb smaganu estētiku. Augšžoklī, galvenokārt priekšējā daļā, visiem tiem rozā trīsstūrīšiem – smaganu papillām, kas mums ir starp zobiem, arī jābūt glītiem. It sevišķi svarīgi tas ir cilvēkiem ar augstu smaida līniju. Proti, viņi smaidot rāda arī smaganas, un mums jāpanāk, lai tās būtu skaistas. Un tas var prasīt papildu ķirurģiju – mīksto audu augmentāciju jeb smaganu plastiku. Proti, nepieciešamības gadījumā vienlaikus ar implanta ievietošanu vai pirms tās tiek paņemts mīksto audu transplantāts (visbiežāk no aukslējām) un pārstādīts defekta zonā, lai padarītu smaganas biezākas un apjomīgākas. Biezākas smaganas ir daudz izturīgākas pret rētošanos un atkāpšanos.
Anija Pelūde: – Kāpēc reizēm mainās balss, kad cilvēks ir ieguvis jaunos zobus? No tā var izvairīties?
Raivis Sietnieks: – Šļupstēšana saistīta ar skaņas s veidošanos. Tā rodas, mēles galam pieskaroties augšējiem priekšējiem zobiem no iekšpuses, un, tiklīdz tur ir jebkādas izmaiņas – jaunie zobi ir kaut par milimetru biezāki, garāki vai novietoti citā leņķī nekā iepriekšējie zobi –, mēlei mutē pēkšņi ir mazāk vietas un s skaņa plūst citādāk. Tas nenozīmē, ka cilvēks šļupstēs visu mūžu – nē, mēlei ir jāiemācās jaunas kustības un pozīcijas. Palīdzēs runāšana, lasīšana balsī, lai mēle saprot, ka tā vieta šobrīd ir tāda un jāatrod pareizā pozīcija pie jaunajiem zobiem. Rezultātā pēc nedēļas vai vairākām nedēļām šļupstēšana samazinās un mēle pielāgojas konkrētajai situācijai, kāda tā ir šobrīd.

Par maksāšanu

Anija Pelūde: – Tātad izdarīt var praktiski visu, lai cilvēkam būtu skaists smaids. Bet noteikti rodas arī jautājums: cik tas viss maksā? Visticamāk, daļa cilvēku tāpēc neuzdrošinās pat domāt par trūkstošo zobu aizstāšanu ar implantiem.

Mārtiņš Lauskis: – Finanses noteikti ir ļoti būtisks faktors. Visas ar zobārstniecību saistītās lietas izmaksā dārgi. Mēs strādājam ar kvalitatīviem materiāliem – tieši tādiem pašiem, kā strādā kolēģi, piemēram, Vācijas un Šveices klīnikās, un mēs par šiem materiāliem maksājam tikpat, cik viņi. Nav pamats domāt, ka implantēšanas un protezēšanas pakalpojums pie mums būs 4–5 reizes lētāks tāpēc, ka valstī iedzīvotāju vidējie ieņēmumi ir daudz mazāki nekā tikko nosauktajās valstīs.
Arnolds Bite: – Sarunās ar saviem pacientiem, kuri izdomā braukt ārpus Latvijas likt implantus un protezēt zobus, parasti citēju biznesa menedžmenta likumu: nevar būt ātri, lēti, kvalitatīvi. Ja produktu vai pakalpojumu var dabūt ātri un lēti, tad kvalitatīvi tas nebūs. Dabūs ātri un kvalitatīvi, tas nebūs lēti.

Viktors Avkštols: – Jautājums ir arī par katra cilvēka prioritātēm. Nesen sociālajos tīklos bija labs piemērs: zobārste salīdzināja, cik maksā plombas ielikšana un kādu summu sievietes maksā par manikīru. Plombu ieliek vismaz uz 5–7 vai 10 gadiem, manikīru taisa reizi četrās nedēļās vai pat biežāk... Morāle: jādod priekšroka ilgtermiņā!
Piemēram, daudzi uzskata, ka implantācija ir dārgāka nekā parastā tilta protēze. Bet – zobu tilta ievietošanai ir jāslīpē blakus esošie veselie zobi. Turklāt tiltiņš pēc gadiem desmit, visticamāk, būs jāpārtaisa, esošie balsta zobi vairs nebūs pietiekami spēcīgi, lai tos izmantotu kā balstu, un tie būs jāizņem. Ilgtermiņā tilts izmaksās daudz dārgāk, nekā sākumā šķiet. Proti, vidēji viena zobu implanta cena kopā ar protezēšanu būs tikai nedaudz lielāka nekā trīs vienību metālkeramikas tiltam un līdzvērtīga vai mazāka nekā trīs vienību cirkonija keramikas tiltam.
Sergejs Andrijevskis: – Implantācijai būtu jādod priekšroka. Tāpēc ļoti iepriecina, ka arvien vairāk gados jaunu cilvēku palīdz saviem vecākiem un vecvecākiem arī finansiāli, lai viņiem būtu pieejama moderna zobu ārstēšana un protezēšana.
Anija Pelūde: – Kāda ir jūsu klīniku politika? Ir kopējā summa, kas uzreiz jāsamaksā, vai var maksāt pa daļām, līzingā?
Sergejs Andrijevskis: – Ja mēs runājam tieši par implantāciju, parasti maksājums notiek par to darba daļu, kas tiek paveikta. Ievieto implantu – samaksā. Atsedz implantu – samaksā. Viss process tiek izstiepts vairāku mēnešu garumā. Otrs variants: ja pacientam budžets ierobežots, tad ārstēšanas plānu izveido tādā veidā, ka viss notiek pakāpeniski. Te, protams, ir jāsabalansē klīniskā daļa ar finansiālo pusi – lai klīniskā daļa neklibotu. Trešais apmaksas ceļš ir līzings, mūsu klīnika sadarbojas ar vairākām kredītiestādēm.
Mārtiņš Lauskis: – Arī citur pasaulē tā ir absolūti normāla prakse ņemt līzingus un kredītus, lai veiktu mutes ķirurģiju, jo tās, protams, ir lielas investīcijas. Latvijā šāds solis varbūt daudziem liekas dīvains, bet pasaulē tā ir ikdiena.
Anija Pelūde: – Psiholoģiski mašīnu paņemt līzingā ir vieglāk nekā kredītu zobu implantiem...
Viktors Avkštols: – Tikai cik gadus jūs brauksiet ar mašīnu? Jautājums ir par prioritātēm.
Mārtiņš Lauskis: – Pacientam jau pašā sākumā ir jābūt ar reālu skatu, jāsaprot izmaksu lielums. Pēc pieredzes saku, ka bieži vien pacienti, nezinu, varbūt ir vienkārši optimisti un domā: līdz tam brīdim, kad pienāks nākamais implantēšanas posms, gan jau es to naudu kaut kur dabūšu, gan tā uzradīsies... Nauda tomēr neparādās, un pacienti ārstēšanās turpinājumu atliek uz ļoti ilgu laiku. Bet starp abiem ārstēšanas posmiem bieži vien nedrīkst būt tas ilgais pārtraukums. Piemēram, ja mēs esam pieaudzējuši žokļa kaulu ar pacienta paša kaulu, pēc pieciem gadiem, kad pacients būs to naudu sakrājis implantam, tas kauls tur var arī vairs nebūt. Tāpēc pacientam ir jābūt ļoti reālistiskam skatam par to, kādas ir viņa finansiālās iespējas un vai ir jāpieņem lēmums par aizņēmumu.
Bet tik un tā es pacientiem ieteiktu – nebaidīties, darīt! Ja mutes veselība ir slikta un pacients nav rūpējies par zobiem – okei, mēs par to nevienu nekauninām, tieši otrādi – priecājamies, ka cilvēks nolēmis mainīt situāciju, un meklējam risinājumus, kas būtu derīgi pacientam. Lai kāda tā mutes veselība ir, zobus var atjaunot un skaistais smaids var atgriezties.
Raivis Sietnieks: – Piekrītu. Bet zobu implanti nav vienīgais risinājums. Mums jāsaprot, ka ir liels sabiedrības slānis, kurš diemžēl nevarēs atļauties implantus. Jā, izņemamie zobi var būt uz implantiem. Bet var arī nebūt uz implantiem! Proti, ir ļoti daudz risinājumu. Ejiet, dariet, konsultējieties, atrodiet savu speciālistu, kurš jūs saprot.
Sergejs Andrijevskis: – Ja tu zini, ka mutē ir problēmas, pirmais solis ir saņemties un pieteikties konsultācijai. Pirmajā vizītē mēs ne urbjam, ne raujam, notiek tikai saruna. Iespējams, kādas zobu bildes uzņemsim, rentgenus uztaisīsim. Konsultācijā mēs izstāstām par dažādiem protezēšanas veidiem. Pēc tam, jau mājās, tu varēsi vēlreiz visu saņemto informāciju pārdomāt un pieņemt lēmumu.