Sākums › Zobu implanti [1. daļa]

Anija Pelūde:- Atceros laiku, kad zobu implanti skaitījās ekskluzīva greznība, ko atļāvās tikai retais, taču šodien tie ir kļuvuši par standarta medicīnisko procedūru. Tāpēc mans jautājums – nerunājot par izmaksām, vai zobu implantācija iespējama jebkuram? Varbūt ir cilvēki, kam kaut kādu medicīnisku apsvērumu dēļ nemaz nav vērts par to pat domāt!
Sergejs Andrijevskis: – Principā kontrindikāciju, medicīnisko ierobežojumu, skaits ir samērā neliels, un pārsvarā tās visas grozās ap aktīviem iekaisumiem vai akūtām slimībām. Onkoloģija, infekcijas, asinsreces traucējumi – tādas lietas. Arī diabēts, ja tas netiek ārstēts un nav kontrolēts, turēts rāmjos, ir kontrindikācija. Bet – relatīva kontrindikācija. Proti, kamēr cukura diabēts netiek kontrolēts, tas nav laika posms, kad cilvēkam vajadzētu domāt par zaudēto zobu atjaunošanu ar implantiem. Vispirms glikozes līmeni asinīs vajag stabilizēt, lai tas nebūtu paaugstināts vismaz trīs mēnešus. Jo nekompensēts cukura diabēts piesaista infekcijas, kas tiešā veidā var slikti ietekmēt dzīšanu un implanta ieaugšanu. Proti, var vairoties noteikta tipa baktērijas, kas nav īsti savienojamas ar korektu brūču dzīšanu.
Viktors Avkštols: – Mums nepatīk smēķētāji. Tā nav kontrindikācija, taču – smēķēšana, nikotīns sašaurina asinsvadus, samazinot asins plūsmu un skābekļa piekļuvi smaganām un kaulaudiem, un tādā veidā palielina implanta neieaugšanas risku. Kaula un implanta saistīšanās process norit lēnāk un vājāk; pacientam, kurš smēķē vairāk nekā 10 cigaretes dienā, risks, ka implants neieaugs, ir lielāks nekā tam, kurš nesmēķē. Ir ārsti, kas smēķēšanu uzskata par kontrindikāciju un smēķētājiem implantus neskrūvē. Vai tam ir zinātnisks un ētisks pamatojums? Tas ir cits jautājums, bet šādiem ārstiem statistikas rādītāji ir ļoti labi. Kontrindikācija ir autoimūnas slimības – principā jebkura. Jo organisms var neadekvāti noreaģēt uz visu.

Sergejs Andrijevskis: – Kontrindikācija ir aktīva difosfonāta lietošana – ja medikaments saņemts caur vēnu un piecus gadus, tad pieaug osteonekrozes attīstības risks. Daži to uzskata par relatīvu kontrindikāciju, bet es vairāk piekopju drošāku pieeju. Situāciju ļoti maina ķīmijterapija un staru terapija, it īpaši, ja tā skar mutes dobumu, seju. Cilvēkam, kurš tagad iet cauri šim ārstēšanas procesam, diez vai jādomā par zobu implantēšanu. Bet, kad vēža ārstēšana pabeigta, tad šīs kontrindikācijas vairs nav un mēs varam runāt tikai par risku.
Anija Pelūde: – Cik ilgam laikam jāpaiet pēc ķīmijterapijas?
Sergejs Andrijevskis: – Ļoti individuāli. Atkarīgs no medikamenta un devas.
Anija Pelūde: – Katrā ziņā cilvēks var pie jums aiziet un noskaidrot šos jautājumus, nevis pats savā galvā pieņemt lēmumu: zobu implantācija nav domāta man!
Sergejs Andrijevskis: – Protams. Viss sākas ar pirmo konsultāciju. Vajag vienkārši saņemties, iespējams, dažiem pārvarēt kaunu, dažiem bailes un atnākt uz pirmo vizīti. Anija Pelūde: – Pacienta vecums. Vai tam ir nozīme?
Mārtiņš Lauskis: – Vecums pats par sevi nav diagnoze! Cilvēki ir ar ļoti dažādu veselības stāvokli – gan trīsdesmit gados, gan deviņdesmit gados.
Sergejs Andrijevskis: – Vecumam nav augšējās robežas. Taču apakšējā robeža gan ir būtiska. Mēs tomēr neliksim zobu implantus divdesmitgadīgam puisim, kuram vēl notiek kaulu augšana. Katrs konkrētais gadījums jāizvērtē individuāli. Varbūt vajag parunāt ar viņa vecākiem, cik ātri jaunietim kāja izauga, – tā vai citādi, nepieciešams saprast, cik ātri notiek augšanas process un vai vispār notiek. Implantēšanai mums vajadzētu sagaidīt to brīdi, kad augšana ir apstājusies. Citādi mums tas implants būs iegremdēts pārāk dziļi kaulā, iespējams, pēc laiciņa būs jāmaina kronis un prognoze tādam implantam mainīsies.
Anija Pelūde: – Cilvēkus interesē, vai implanta ielikšana sāpēs…
Mārtiņš Lauskis: – Es pret pacientiem esmu ļoti atklāts. Mans ampluā ir ķirurģija, un ķirurģija nav nekas patīkams. Ar kaut kādu lielāku vai mazāku diskomfortu ir jārēķinās. Es ļoti ņemu vērā arī pacienta bailes. Mūsdienās ir fantastiskas iespējas veikt šīs ķirurģiskās manipulācijas un visu veidu manipulācijas ar intravenozo sedāciju. Laikam nevienam vēl neesmu licis implantu pilnā narkozē, jo intravenozā sedācija ir fantastiska lieta, kas noņem visas bailes arī pašiem, pašiem bailīgākajiem.

Par implantu skaitu un smaganām

Anija Pelūde: – Vēl viens būtisks kritērijs, kas dažkārt ietekmē cilvēka izvēli, – zaudēts nevis viens, bet ļoti daudzi zobi…
Viktors Avkštols: – Implants ir skrūve žokļa kaulā. Parasti titāna, bet var būt arī cirkonija. Šai skrūvei ir dažādas vītnes – maigākas vai agresīvākas –, kas paredzētas dažādām situācijām: novēlotai implantācijai, tūlītējai implantācijai pēc zobu izņemšanas. Implantiem ir dažādi diametri, dažādi garumi, dažādi virsmas pārklājumi. Bet funkcija visiem viena un tā pati – implants tiek ieskrūvēts kaulā, lai aizvietotu trūkstošo zoba sakni un kalpotu par stabilu pamatu zoba kronīša, tilta vai protēzes nostiprināšanai. Proti, implanta iekšpusē esošā vītne nodrošina stabilu savienojumu ar detaļu, ko sauc par abatmentu – detaļu starp implantu un kronīti –, un pašu zobu kroni. Pie vītnes mēs varam pieskrūvēt atsevišķu zobu vai zobu kroni, mēs varam pie vairākiem implantiem pieskrūvēt vairākus (trīs vai četrus zobus pēc kārtas) – tad jau tie būs tiltiņi. Ja ir vēl vairāk trūkstošo zobu, ja zaudēti visi, mēs varam izmantot populāro protezēšanas risinājumus Allon- 4 (viss uz četriem) vai Allon- 6 (viss uz sešiem), kad augšžoklī vai apakšžoklī ievieto četrus vai sešus implantus, pie kuriem stingri pieskrūvē pilnu, neizņemamu zobu rindu. Pacientam vairs nav jāuztraucas par protēžu izkustēšanos, zobi neizraisa berzi, kā tas mēdz gadīties ar parastajām, izņemamajām plastmasas protēzēm. Tāpat tos pašus implantus, atkarībā no tā, kurā žoklī tie ieskrūvēti – vai nu divi apakšžoklī, vai, minimums, četri augšžoklī –, mēs varam izmantot izņemamām protēzēm. Ieskrūvētie implanti darbosies kā enkuri, kas noturēs protēzi vietā. Tā ka variāciju ir daudz.
Jautājums par implantu skaitu… Es domāju, ka mēs visi kolēģi esam redzējuši Dubaijas implantu rentgenus, kur katrs trūkstošais zobs tiek aizstāts ar implantu, kaut gan zinātne saka, ka tam lietderības koeficienta nav.
Mārtiņš Lauskis: – Redzēti pat varianti, kur vienam sānu daudzsakņu zobam ieskrīvēti divi vai trīs implanti!
Viktors Avkštols: – Vienu brīdi pastāvēja teorija, ka katra zaudētā sakne jāaizstāj ar implantu, tie bija mazāki diametrā… No tā šodien ir aiziets.
Arnolds Bite: – Es gan piebildīšu, ka dabiskais zobs vienmēr ir labāks par implantu. Implants ir labs risinājums zaudētā zoba vietā un izcils risinājums, ja nav nekādas nekontrolētas saslimšanas. Bet, ja vien iespējams zobu saprātīgi un prognozējami saglabāt, skaidrs, ka tas ir jādara un jācīnās par katru zobu. Jā, implants neslimo ar kariesu – patīkami! Bet tas nenozīmē, ka implants nevar slimot. Dažādu apstākļu dēļ reizēm mēdz veidoties periimplantīts – iekaisuma process, kas skar audus ap jau ieliktu zobu implantu, un, ja to neārstē, tas var izraisīt kaula zudumu un implanta izkrišanu. Es kā zobu protēzists vienmēr priecājos, kad ķirurgs sākumā pacientu atsūta pie manis un es redzu, ka nav jāplāno implants, bet jāārstē zobs, un tikai pēc tam varbūt seko implantācija. Kā es parasti saku – svarīgākā implantācijas vīzija var notikt tieši pirms zoba izraušanas. Tad, kad zinām, kur ir tas kronis, tad arī varam plānot, kur implantu ievietot – pareizā leņķī, pareizā dziļumā, pareizie mīkstie audi. Un, ja ir visi šie pamati, tad varam skaisti protezēt trūkstošo zobu.

Mārtiņš Lauskis: – Ja mēs aizvietojam vienu zobu, tad implants vienkārši atveido zoba sakni. Ja nepieciešama jau komplicētāka ārstēšana, kad vajag aizvietot daudzus zobus, tad, jā, es ļoti bieži savus pacientus vispirms sūtu pie daktera Bites un saku: «Jūs par ātru pie manis atnācāt. Tas, ko jūs gribat, nav implanti – tas, ko jūs gribat, ir zobi. Es jums zobus nepiedāvāšu. Es jums varu piedāvāt implantus. Zobus jums var piedāvāt dakteris Bite. Un jau pēc tam es viņa plānu varu atbalstīt ar implantiem.» Proti, sākumā visu izrunā no protezēšanas skatpunkta, un pēc tam, vadoties pēc konkrētā protezēšanas plāna, mēs taisām ķirurģisko plānu: kur un kādos leņķos un cik daudzus implantus skrūvējam. Tad varam skatīties pārējos pacienta anatomiskos aspektus. Proti, lai ieliktais implants justos labi ilgtermiņā, vajag divas lietas. Pirmkārt, tas ir labas kvalitātes un laba izmēra kauls – gan platumā, gan augstumā, lai ieskrūvētais implants no visām pusēm būtu segts ar kaulu, un labas kvalitātes kaulu. Otrkārt, ir vajadzīgi labas kvalitātes mīkstie audi, tie pieslēdzas pie visiem protezēšanas darbiem un pasargā implantu no ārpasaules.
Viktors Avkštols: – Mīkstie audi ir faktors, ko pacienti bieži vien neizprot, nepieņem. «Nu kā?! Implants ir iekšā – viss taču kārtībā!» Bet smaganas – teikšu atklāti, pēdējos piecpadsmit gadus ir kļuvušas varbūt pat par svarīgāku faktoru nekā žokļa kauls. Jo kaulu mēs varam modificēt – izmainot implanta leņķi, varam paspēlēties ar pozīciju, bet pie plānām smaganām mēs nekādu ilglaicīgi labu prognozi implantam nevaram dabūt.
Sergejs Andrijevskis: – Smaganas iespējams arī pārstādīt…
Viktors Avkštols: – Var.
Anija Pelūde: – Teicāt, ka tieši pēdējo gadu laikā smaganas kļuvušas īpaši svarīgas. Kāpēc?
Viktors Avkštols: – Evolūcija! Zināšanu evolūcija. Sergejs Andrijevskis: – Pirmo zobu implantu ieoperēja 1965. gadā, un cilvēks ar to nodzīvoja vēl 40 gadus, līdz 2006. gadam.
Mārtiņš Lauskis: – Lielos daudzumos implantus sāka skrūvēt pagājušā gadsimta 90. gados, un izpratne, kā lietas vajag darīt, šodien ir krietni mainījusies un noteikti vēl turpinās mainīties. Bet tagad, pēdējos gados, arvien lielāku uzmanību pievērš mīkstajiem audiem – domājot ne tikai par estētiku, bet arī par implanta ilgtermiņa funkcijas nodrošināšanu.
Viktors Avkštols: – Ja paraugāmies vēsturē… Kādreiz implantu skrūvēja jebkurā kaulā – ka tik ir kauls! Un, ja nav kaula, tad nevaram ieskrūvēt. Pēc tam sāka audzēt kaulu klāt. Pēc tam pētījumi parādīja, ka ne tikai kauls ir svarīgs, bet arī smaganas. Tad sāka likt implantus tur, kur ir labas smaganas. Un pēc tam jau sāka pārstādīt arī mīkstos audus. Tā ka tagad zobu implantācija ir komplekss pasākums. Labs implants ir, kā jau dakteris Lauskis teica, labā kaulā un labos mīkstajos audos. Dažreiz mēs varam pacientam ieskrūvēt implantu tūlīt pēc zoba izņemšanas un pēc 8–12 nedēļām varam jau piedāvāt gatavu kroni. Dažreiz vienam zobam mums vajag. 12 mēnešus, varbūt pat vairāk, lai tiktu līdz labam rezultātam. Un tas var notikt vienā mutē! Visparadoksālākais pacientu jautājums ir: «Kāpēc manai sievai implantu ieskrūvēja tik ātri un man jūs velkat garumā?» Atbilde: situācijas un pacienti ar kaut ko nedaudz vai daudz atšķiras.

Sergejs Andrijevskis: – Jo atstātā zoba sakne, kas paliek žoklī, stimulē kaulu, neļauj tam sabrukt. Protams, ja nav iekaisuma. Bet, tiklīdz mēs izņemam ārā sakni vai visu zobu, kaulā sākas neatgriezenisks process, kauls saplok. Pētījumos, ko lasīju, žokļa kaula zudums visintensīvāk notiek pirmo pusgadu, un pēc tam rezorbcijas process nedaudz palēninās.
Anija Pelūde: – Tātad tā ir nepareiza taktika, ka cilvēks izdomā vispirms sakārtot muti: visas saknes izraušu, tad lai sadzīst tā vieta un pēc tam iešu pie daktera, lai liek implantus?
Mārtiņš Lauskis: – Daudzi tā arī dara.
Viktors Avkštols: – Bet šobrīd tā ir kļūda.
Mārtiņš Lauskis: – Vienkārši tas nebūtu optimālākais variants. Pilnīgi iespējams, ja cilvēks aizietu pie ķirurga, viņš tāpat pateiktu: «Nē, te kopējais stāvoklis ir tāds, ka tiešām labāk izraujam visus slimos zobus vai saknes ārā, sadziedējam un tad sākam no jauna.» Bet bieži vien tomēr var arī kādu zobu izraut un tur uzreiz ielikt implantu. Jo, kā jau kolēģi teica, izraujot zobu un neko neieliekot tajā vietā atpakaļ, vienmēr notiek fizioloģiska kaula samazināšanās augstumā vai platumā. Citam tas notiek ļoti izteikti, citam ne tik ļoti, un pēc tam, kad tā vieta sadzīst, implantu kaulā var ievietot. Tomēr, ja cilvēks plāno likt implantus, labāk būtu sākumā aiziet pie ķirurga, kas nodarbojas ar implantu ievietošanu, lai viņš izvērtē, vai tur jau nevar laicīgāk ielikt implantu, tādā veidā cīnoties ar nevēlamo kaulu zaudēšanu.
Anija Pelūde: – Bet vēl labāk pirms tam aiziet pie protēzista?!
Mārtiņš Lauskis: – Vēl labāk pirms tam regulāri iet pie zobu higiēnista un pie zobārsta, lai zobus vispār nezaudētu.
Viktors Avkštols: – Implanti ir paredzēti trūkstošo, nevis esošo zobu aizvietošanai. Tas arī ir populārs mīts, kura dēļ pie mums nāk pacienti ar saviem zobiem – ar pietiekami labiem zobiem, nekas kritisks – un saka: «Es gribu visus izraut ārā un salikt implantus, lai man ir skaisti zobi uz mūžu!» Pirmkārt, nekas nav uz mūžu. Otrkārt, kā jau dakteris Bite teica, nav nekā labāka par dabisku zobu, par veselu dabisku zobu, lai saglabātu kaulu. Ir zobi, kurus mēs nevaram atjaunot. Tos mēs dažreiz arī saglabājam, lai tie notur kaulu, kamēr darām visu pārējo.
Raivis Sietnieks: – Jā, mēģinām saglābt visu, ko varam saglābt, un implantu atstājam kā pēdējo risinājumu… Bet šeit atkal ir nianses. Teorētiski mēs varam pārārstēt kanālus, nedzīvu zobu atjaunot ar stikla šķiedras tapām un kompozītmateriālu… Bet, kas notiks pēc četriem gadiem, kad nevis kronis, bet sakne salūzīs? Kurš būs vainīgs? No otras puses, ja mēs šo zobu esam uz 4–5 gadiem saglabājuši ar sakni, tas nozīmē, ka mēs dodam lielāku iespēju kaulā ielikt implantu.
Arnolds Bite: – Skaidrs, ka sarunā pirms katras procedūras pacientam tiek izstāstīts, cik procentos gadījumu izvēlētais variants strādā labi. To nosaka arī daktera rokas un pieredze. Un dakterī vajag ieklausīties! Mēs cenšamies zobu saglabāt, bet jābūt arī loģiskiem. Katram implantam tomēr ir kāds dzīves cikls, katram atjaunotam zobam ir dzīves cikls. Jāsaprot – ja mēs ieskrūvēsim trīsdesmitgadniekam implantu, vai viņam tas būs arī 80 gadu vecumā. Tur pa vidu ir gana daudz dienu, gana daudz potenciālu saslimšanu, higiēnas nepilnību, visvisādas lietas notiek dzīvē… Tādēļ, ja vien iespējams atlikt implanta ielikšanu uz tālāku nākotni, tas ir forši. Tāds ir mans skatījums.

Nākotne un komplikācijas

Anija Pelūde: – Lasīju, ka implantam dod 20–30 gadus. Kas notiek pēc tam?
Sergejs Andrijevskis: – Implanti pēc 20–30 gadiem nav jāmaina. Kronīti, ja nonēsājas, varētu nomainīt, bet principā mēs runājam tikai par prognozi…
Mārtiņš Lauskis: – Ilgmūžību implantam mēs varam iedot vienīgi statistiski. Teiksim, noteiktai populācijai, ieliekot miljonus implantu, izrēķina, ka implanta vidējā dzīvildze ir tik un tik gadu… Bet ko jums personīgi tas dos? Neko. Katra situācija ir individuāla. Ja pacientam tiešām ir perfekta mutes higiēna, neviena kaitīga ieraduma, ja visa ķirurģija ir saplānota, izdarīta pareizi, ja protezēšana veikta pareizi, ja nav nevienas veselības problēmas, un, ja pacients man apsola, ka 40 gadus viņa veselībā nekas nemainīsies, es varu teikt, ka arī implantam nekas nemainīsies. Bet to diemžēl neviens nespēj apsolīt, tad jādzīvo laboratorijā vai burciņā. Raivis Sietnieks: – Implants var arī salūzt, ja ir pārāk liela slodze, ja tas ir nepietiekama izmēra, platuma... Bet tad ir nepareizi izplānota protezēšana. Tieši tāpēc mēs veicam digitālu implantu plānošanu un varam paredzēt katra implanta paredzamo slodzi. Proti, visa plānošana sākās ar nākamās protēzes izveidošanu un tikai tad ir implanta plānošana. Pat, ja tas ir tikai viens kronis. Sergejs Andrijevskis: – Implants var salūzt pēc 20 gadiem, ja situācija mutē ir gluži dabiski mainījusies. Kādreiz bija visi zobi, paliek viens, un tad uz tā kož, un, iespējams, tas salūzīs.

Arnolds Bite: – Jāsaprot, ka labs rezultāts nav tas, ko nekad nevajadzēs labot. Neviena restaurācija nav mūžīga, un tāpēc mums šo labo rezultātu vajag kontrolēt, reizēm demontēt un vajadzības gadījumā arī nomainīt. Tādus vārdus kā mūža garantija nemaz nedrīkst izmantot! Implants nav solījums, ka nekas nemainīsies. Tādēļ zobārstiem jāspēj tās pārmaiņas pārbaudīt. Pat pie salīdzinoši labas higiēnas ķibeles notiek. To rāda statistika. Sakodiens mainās, un jau pēc pāris gadiem implants var dabūt pārslodzi. Tas ir brīdis, kad implanti lūst. Tādēļ, ja pacients ir apzinīgs, viens ir higiēna, kas jāievēro, bet otrs – arī regulāras kontroles pie zobārsta var nodrošināt ilgtermiņa rezultātu, jo tad iespējams potenciālo problēmu pamanīt daudz ātrāk un vienkāršāk atrisināt. Galvenais – lai nav pārslodzes implantam.
Anija Pelūde: – Ko darīt, ja implantam ir pārslodze?
Sergejs Andrijevskis: – Izplatītākā metode ir regulēt sakodienu. Jālieto nakts kape, lai samazinātu slodzi gan uz zobiem, gan uz implantiem. – Un kādas komplikācijas var būt, ieoperējot implantu?
Mārtiņš Lauskis: – Visas!
Anija Pelūde: – Nu pabaidiet!
Mārtiņš Lauskis: – Infekcijas, alerģija, autoimūna reakcija, implants nespēj ieaugt kaulā, nervu bojājumi, blakusdobumu bojājumi… Lai gan mūsdienās zobu implantācija ir ļoti droša un veiksmīga procedūra (95–98 procentos gadījumu), bet tā ir arī mana pieeja: kā ķirurgs es biedēju savus pacientus. Patiešām cenšos viņiem pastāstīt gandrīz visas iespējamās situācijas, sliktos variantus, kas var notikt, lai gan mēs visu izdarām pareizi. Bieži vien ir tā, ka pie tiem sliktajiem gadījumiem man pašam nav skaidrs, kāpēc šī komplikācija attīstījusies. Pacientam bija labi, es atceros operāciju, viss noritēja gludi. Bet pēc tam kaut kas noiet greizi. Un tāpēc es jau, pirms uzsākam ārstēšanu, cenšos pacientiem ieskicēt ainu: ja notiks šis, tad darīsim to… Jā, ārstēšana mazliet ievilksies un var būt dārgāka, bet pacientam ir jāzina arī tās lietas, ko viņam negribas dzirdēt. Labāk, lai pacients ir informēts. Tad, ja notiek tikai labās lietas, super, mēs visi esam priecīgi. Ja notiek sliktās lietas, pašam pacientam ir daudz vieglāk to psiholoģiski sagremot, jo viņš šo informāciju jau zināja. Komplikācijas var būt ļoti dažādas. Salīdzinoši pavisam nelielas, kas var nedaudz ietekmēt estētiku, līdz lielām, kad mums viss jāsāk no jauna.
Anija Pelūde: – Ja vajag visu pārtaisīt, kurš par to maksā?
Raivis Sietnieks: – Latvijā vairums klīniku pacientam nāks pretī un risinās šo jautājumu. Ir implantu lieltirgotāji, kas maina implantu bez maksas.

Mārtiņš Lauskis: – Bieži vien tas prasa papildu biomateriālus. Tāpēc brīdinu – ja nesadzīs, kā bija plānots, mēs būsim spiesti darīt to un to, par implantu jums vairs nebūs jāmaksā, bet nāksies samaksāt par biomateriālu.
Anija Pelūde: – Jā, ko dara, ja implants neieaug?
Raivis Sietnieks: – Operē atkal. Esmu spilgts piemērs! Man implants neieauga, agrīnā osteointegrācija nebija notikusi. No sākuma likās, ka man ir smaganu formētājs atskrūvējies, es implantu varēju smuki pakustināt. Bet, veicot asins analīzes, sapratu, ka man ir gandrīz vai D vitamīna deficīts. Implantu izņēma ārā, iztīrīja, sāku lieto D vitamīnu, sasniedzu normālu līmeni asinīs, kauls bija sadzijis, operēja implantu otrreiz. Tas tagad ir atsegts, osteointegrējies, iespējams, pateicoties D vitamīnam un visiem pārējiem faktoriem. Bet es droši vien to būtu skrūvējis arī trešo reizi, ja implants nebūtu arī šoreiz ieaudzis.
Sergejs Andrijevskis: – Implanta neieaugšana ir samērā reta parādība, tā notiek 2–5 procentiem pacientu. Līdz ar to, ja tā tiešām gadās, tad var implantu likt atkārtoti. Manā praksē ir bijis gadījums, kad liek trešo reizi. Bet, ja arī trešo reizi neieaug, tad jāpameklē kāds cits risinājums.
Raivis Sietnieks: – Svarīga arī higiēna. Mēs nestāvam mājās pacientam blakus un nevaram kontrolēt, ko viņš dara un kā dara. Varbūt viņš tīra zobus ik pēc pāris dienām vai reizi nedēļā… Protams, kad viņš atnāk uz kontroli, redzam aplikumu.
Sergejs Andrijevskis: – Bet dažreiz arī neredzam. Jo pirms vizītes pie mums pacients ir aizgājis pie higiēnista.
Raivis Sietnieks: – Taču baktērijas savu postošo darbu jau ir paveikušas un nenotika implanta ieaugšana.
Viktors Avkštols: – Varbūt kaut ko neveikli uzkoda sākotnējā fāzē drīz pēc implanta ielikšanas… Tad, kad mēs ieskrūvējam implantu, jaunais kauls ap to izveidojas pilnīgi no nulles. Sākumā implants turas mehāniski kā skrūve, un tad jaunie kaulaudi ieaug iekšā implanta mikroporās. Šajā situācijā pietiek kaut ko stingrāk uzkost, implants dzīšanas fāzē tiek izkustināts un tas var novest pie neieaugšanas. Ne velti pie kāju lūzumiem mums ir ģipsis, lai kauls nekustētos un varētu saaugt.
Mārtiņš Lauskis: – Jā, pacients sākumā piedomā, ka jāēd uz veselās puses, bet aizmirstas: krik – asa sāpe, implants iekustas. Saviem pacientiem tāpēc saku: pirmajās dienās pēc operācijas, kad ēdat, lūdzu, neskrullējiet tiktoku, neskatieties televizoru, bet domājiet tikai par ēšanu, citādi ļoti viegli var aizmirsties. Jo implantu ķirurģija pati par sevi, ja runājam par nekomplicētu implantu ievietošanu, ir visai maiga. Pacients varbūt iedzers vienu pretsāpju tableti tajā vakarā un pēc tam viņam operētā vieta vairs nesāpēs. Pēc trim dienām viņš vispār būs aizmirsis, ka bijis pie manis likt implantu.
Viktors Avkštols: – Cilvēki bieži saka – tas esot bijis vieglāk par zoba izņemšanu.
Anija Pelūde: – Implantu sistēmas droši vien atšķiras? Ja gribu pašu, pašu labāko…
Viktors Avkštols: – Pasaulē ir aptuveni 1300 zobu implantu veidu.
Mārtiņš Lauskis: – Jums absolūti jāuzticas ķirurgam. Arī vienai implantu sistēmai ir daudz dažādu paveidu, kas domāti katrai klīniskajai situācijai. Ļoti svarīgi ir arī tas, lai ķirurgs, strādājot ar implantu sistēmām, justos ērti un pārliecināti. Ja pacients saka: «Es gribu tikai šīs firmas implantu,» – bet ķirurgs ar tiem nestrādā, tad viņš var palīdzēt atrast kolēģi, kurš ar tām sistēmām strādā. Jo, ja ķirurgs nejūtas pārliecināts, tas var radīt tikai liekas problēmas.

Raivis Sietnieks: – Pilnībā piekrītu. Bet ķirurgam jāprot arī visu izstāstīt, lai pacients saprot, ka ārsts grib ieoperēt nevis kaut ko dārgāku, bet konkrētajai situācijai piemērotu implantu.
Viktors Avkštols: – Es teiktu, ka cena nav galvenais – galvenais ir zinātne. Latvijas speciālisti visās jomās, ja mēs runājam par zobārstniecību, ir stipri augstā līmenī. Jā, ir dažas klīnikas, kas strādā ar mazāk pazīstamām implantu sistēmām, bet lielākā daļa zobārstu Latvijā izmanto labi zināmas, zinātniski pamatotas implantu sistēmas. Tie, kas pasaulē ir TOP 3 visizplatītākie, mums arī ir vispopulārākie.
Mārtiņš Lauskis: – Pat tad, ja implants būs lētāks, bet atbilstošs konkrētajai situācijai, tas būs pilnīgi okei. Mēs dzīvojam pārāk mazā valstī, un neviens dakteris Latvijā nevar atļauties strādāt viduvēji. Tāpēc visi strādā ar labākajām implantu sistēmām.
Raivis Sietnieks: – Savukārt pacientiem, kuri dodas uz citām valstīm ieoperēt implantus, jārēķinās: ja tie ir no tā tūkstoša, ko mēs Latvijā nezinām, iespējams, vajadzības gadījumā mēs tos te nevarēsim noņemt. Mums bija šāds gadījums: priekšējā zoba implantam bija atsedzies kauls – tā, ka redz vītni – un tikai plānas, plānas smaganas pārklāja pašu implantu. Varēja būt, ka implants pacientam ieoperēts pirms 20 gadiem… Firmas nosaukums bija zināms, bet mēs ar tādiem implantiem nedarbojamies, un es nevarēju pacientam palīdzēt. Ir implantu sistēmas, kam sakrīt skrūvgrieži, bet ir daudzas tādas, kurām firma izgudrojusi speciālu skrūvgriezi, un tikai ar to var implantu atskrūvēt. Vai klīnika būs ieinteresēta pasūtīt no kaut kurienes par lielām naudām vienam pacientam, vienam implantam skrūvgriezi? Cilvēkam tās būs papildu izmaksas.
Sergejs Andrijevskis: – Jā, ļoti svarīgi nodrošināt pēctecību. Ja cilvēkam ieskrūvē implantu citā valstī, tad būtu labi, lai tā implantu sistēma tiešām ir pietiekami populāra. Tas attiecas arī uz Latvijas pacientiem, kas tagad dzīvo dažādās pasaules valstīs.

< Atpakaļ uz sākumu